Nesen atgriezos no skriešanas miera parkā, kas tā arī īstenībā saucas "Parque da Paz". Tas ir liels, plašs, zaļš, raibs - vienvārdsakot tas tagad plaukst un zeļ šo vārdu tiešajā nozīmē. Pēc tur pavadītās stundas manī iezagās lielāka apņēmība nekā citas dienas. Tātad jā- es visu ko apņēmos.
Bet sapratu atkal kārtējo reizi, cik skarbs pasākums ir ilgstoša projām būšana. Tās domas tādas tikai tādēļ, ka tie, kas esot mani draugi, neatbild uz manām sūtītajām vēstulēm. Varbūt jau arī nav ko iespringt, jo tajās jau es tikai informēju, par to kā man te iet. Taču es arī apjautājos par to kā iet tur. Vai tad manas pūles piesēsties un uzrakstīt garu vēstuli draugam nav drauga pūļu vērtas? Es jau zinu, ka tāpat sirdī esmu draugs, taču apziņa, ka tev nevar pāris rindas atrakstīt, tomēr dikti grauž.
Tas tomēr arī ir laika ritums, kas mūs katru ir iedzinis savā ceļā.
