mācīties, mācīties, mācīties...

Esot zinātniski pierādīts, ka cilvēki lēnāk noveco, ja mācās. Tā man šodien teica manas sākumskolas direktore. Un tā nu es šodien sēdēju seminārā par projektu rakstīšanu un tā es arī šodien beidzot iemēģināju online lekcijas. Jā- mācīties- tā ir viena no lietām, kas man pietrūkst jau kopš pērnā gada rudens. Bet es cenšos, lasīt grāmatas, iet uz atvērtajām lekcijām, kursiem un semināriem, rakstīt ar roku, mācīties portugāļu valodu.. Tikai nez kāpēc man cilvēki saka, ka man esot nogurusi balss. Diez kā ar izskatu? Bet vienu es zinu- smaidu es biežāk un par visu un neko.

Mazais prieks

Nemaz jau nevajag tik daudz, lai sagādātu otram prieku. Un arī man vajag tikai mazdrusku lai liktu smaidīt laimītē. Tā šorīt vēstule no Portugāles iekrāsoja šo visai pelēki balto dienu košākās krāsās. Nemaz nezinot to, kas vēstulē rakstīts, prieks par to, ka par tevi domā, atceras un vēlas tev prieku sniegt. Melns uz sarkana ar mīlestību rakstīts. Bet ne tas pārsteidza visvairāk. Pārsteidza mazie auskariņi kā suvenīrs no Porto pilsētas. Tagad es ausīs nēsāšu mazas laimītes.
Es ceru, ka arī krelles, ko pagatavoju Alisiņam par godu vārda dienai, liks viņai laimītē iemirdzēties. Tās taču no mīlestības gatavotas, priekā iesaiņotas un ar smaidu pasniegtas.

Aizdarījušās dienas

Liekas, ka nekas būtisks netiek darīts, taču stundas un minūtes paskrien garām nemanot un dienas beigās tās pietrūkst tik ļoti. Daru no viena un no otra pa bišķam, arī no trešā, sīkums pie sīkuma, bet viss cēla mērķa vārdā - savai nākotnei. Tā tās dienas 'aizdarās'. Viena pēc otras. Šķiet, ka nākotne priecājas par mani. Viņai patīk ka es it kā neko nedarot daudz ko daru. Un visvairāk viņai patīk ka es vingroju. To es iesaku arī jums - lokanībai, mundrībai un skaidram prātam. Velti laiku SEV!